Sākums

Mans ceļš uz psihoterapiju aizsākās, strādājot medicīnā, kur savukārt nonācu, jo bērnībā biju diezgan slimīgs bērns.

1990.gadā ar izcilību pabeidzu medicīnas skolu. Dažus gadus nostrādāju par medmāsu Gaiļezera Kardioloģijas nodaļā un bērnu poliklīnikas rehabilitācijas nodaļā. Taču, atklāti sakot, es nebiju gatava medmāsas darbam. Kā nereti gadās, arī mani priekšstati par medmāsas ikdienu nesakrita ar reālo dzīvi. Turklāt ievēroju, ka personiskās ambīcijas nedaudz traucēja skrupulozi pildīt ārsta norādījumus. Man gribējās vairāk! Alku pēc jaunām zināšanām. Jā, medicīnas skolā mūs pamatīgi izglītoja par anatomiju, fizioloģiju, par slimībām un to ārstēšanu. Bet vairāk par visu mani interesēja kas cits: kā vispār nesaslimt. Gribējās saprast, kas ir slimību rašanās pamatā, kādi ir to iemesli un kādai jābūt efektīvai profilaksei. Diemžēl ārsti nereti slimniekiem nespēj piedāvāt neko citu, kā vien simptomu ārstēšanu. Man ar to bija par maz. Sāku lasīt literatūru par cilvēka psiholoģiju, un tur atradu interesantas idejas un daudzsološas tehnikas. Izšķirošo lēmumu doties mācīties uz Psiholoģijas fakultāti pieņēmu, strādājot ar smagi slimiem bērniem. Man vienkārši sāka trūkt gara spēka, lai ietu uz darbu. Domāju, ka medmāsām ir viens no vissarežģītākajiem darbiem un, lai tajā strādātu, ir jābūt ar ļoti plašu sirdi.